Jaunumi
Par mums
Mūsu suņi
Izstādēs
Metieni
Kucēni
Galerija
Kontakti
Resursi
Saites
 
Top.LV

Vēsture

Aļaskas Malamutu suņu šķirne ir viena no vecākajām un apbrīnojamākajām Ziemeļu suņu šķirnēm. Ir zināms, ka šo lielisko ziemeļu suņu tēvu tēvi uz vienlīdzīgu attiecību pamata ir dzīvojuši un atradušies blakus cilvēkam jau tūkstošiem gadus. Reizē ar mums, cilvēkiem, tie kopējā evolūcijas ceļā ir mācījušies pielietot savu prātu un intuīciju, aizsargājot mūsu senčus - šos dīvainos divkājainos radījumus, no kurienes iespējams radusies šī apbrīnojamā pieķeršanās un cilvēku mīlestība. Veiksmīgi, nomainot cits citu, gadsimtu garumā pildījuši savu misiju glābjot un sargājot plašās Arktikas pamatiedzīvotājus un tieši tāpat arī jaunpienācējus. Visi autori, kuri rakstījuši par ziemeļu suņu šķirnēm, vienā balsī apgalvo, ka bez šiem suņiem cilvēki nebūtu spējīgi nedz izdzīvot, nedz apgūt plašos Arktikas plašumus. Pateicība šim dzīvniekam atspoguļojās Grenlandes, Aļaskas, Čukotkas un Kamčatkas tautu teikās. Neizbrīna, ka šo tautu reliģijā suns ieņēma nozīmīgu vietu, bet dažās tika uzskatīts par svētu dzīvnieku.

Aļaskas Malamuti ir ieguvuši „vilku suņa” iesauku, visdrīzāk pateicoties šīs šķirnes suņu izskatam, ar ko tie ir līdzīgi vilkiem, un arī to spējai darboties komandā, lai nogalinātu lielus plēsīgus dzīvniekus. Vēl vairāk, „vilku suns” bija vispārpieņemtais šo suņu nosaukums, jo cilvēki ticēja, ka šī suņu šķirne radusies, krustojoties ar vilkiem. „Zelta drudža” laikā izplatīta leģenda vēstīja, ka šis suns pa daļai ir vilks. Par spīti plaši izplatītajam uzskatam, ka mahlemuti būtu piesējuši kuci pie sniegā iedzīta mieta lai tā varētu sapāroties ar vilku, neskaitāmi vēsturnieki, kā arī paši mahlemuti uzstāj un apgalvo, ka malamuts ir tīršķirnīgs mājas suns. XX gs. beigās savus pētījumus molekulārajā ģenētikā publicēja amerikāņu biologs Roberts Veins. Viņš veica virkni pētījumu, pārbaudot mitohondrālo DNS starp dažādu šķirņu suņiem un savvaļas dzīvniekiem.

Aļaskas Malamuti savu vārdu ir ieguvuši no Eskimosu (Inuitu) vietējās nomadu cilts – Mahlemutiem (mahlemiut) . Mahlemuti bija upes Kotzebou Sound ziemeļrietumu piekrastes pamatiedzīvotāji. Dzīvojot zemē ar ļoti īsu veģetācijas periodu, aukstumā un salā mahlemutu cilts cilvēku izdzīvošana lielā mērā bija atkarīga no suņiem. Suņi bija viņu bagātība. Mahlemuti paļāvās uz saviem suņiem ne tikai kā uz partneriem lielajās medībās, kuras biežāk notika tālu prom no mājām, bet arī uz šo suņu vienreizējo spēju - pārvest lielo medījumu (pār apledojušajiem tundras plašumiem) mājās. Lai veiktu šos pienākumus, suņiem bija jābūt apveltītiem ar spēku, izturību, nevainojamu instinktu - vērtībām, kuras tika vērtētas augstāk nekā ātrums. Pateicoties šīm kamanu suņu lieliskajām īpašībām, Mahlemutu ciltij nebija nepieciešams uzturēt lielu suņu komandu. Parasti pajūgā tika izmantoti 4-6 suņi. Malamutus augstu vērtēja arī saistībā ar to spējām izdzīvot bargos klimatiskajos apstākļos, patērējot minimālu barības daudzumu. Mahlemuti pret saviem Aļaskas Malamutiem izturējās ar patiesu cieņu, daži pat labāk nekā pret saviem ģimenes locekļiem. Šis fakts nepalika neievērots no pirmo ziemeļu pētnieku puses, kas 1800.g. ieradās šajā sasalušajā, ilgu laiku nevienam nezināmajā pusē. Viņi slavēja šo suņus, kas atšķirībā no citiem Arktikas suņiem bija ne tikai partneri izdzīvošanā, bet arī mīluļi. Šos suņus nemirstīgus padarīja ieraksti ceļojumu žurnālos. Ieceļotāji nespēja pretoties šo dzīvnieku skaistumam, draudzīgai attieksmei un stiprajai saitei, kas tos vienoja ar aprūpētāju.

Sīkā pētnieku straumīte, kas nonāca Aļaskā 1800. gados pārvērtās par plūdiem līdz ar zelta atklāšanu 1896. gadā. 19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā Aļaskas „Zelta drudža” pieprasījums pēc suņiem, noveda pie tā, ka Aļasku un Jukonu pārpludināja liels daudzums ar dažādu šķirņu suņiem. Tos ieveda no visām Amerikas un Eiropas malām, pat tādas šķirnes, kuras nederēja kamanu vilkšanai. Apdzīvotajās vietās sākās šķirņu sajaukums. Mahlemutu suņi, pateicoties savai nosacītajai izolācijai, palika „tīri”, kaut arī milzīgā pieprasījuma dēļ mahlemutu suņu skaits strauji saruka. Zelta drudža laikā Aļaskā ienāca cita kultūra, mainījās arī attieksme pret suņiem. Īsinot laiku, nedēļas nogalēs tika rīkotas suņu pajūgu skriešanās sacīkstes. Kamēr Aļaskas Malamuti viegli ieguva Aļaskas labākā smaguma vilcēja titulu, tikmēr suņu skriešanas sacensībām piemērotāki izrādījās mazāki un vieglāki suņi. Līdz ar to Aļaskas Malamutu un citu suņu asins līnijas tika izmantotas lai radītu labākos skrējējus – Sibīrijas Haskijus un Aļaskas Haskijus. Pateicoties līdzīgajam krāsu marķējumam, Aļaskas Malamuti bieži tiek jaukti ar mazāko un vieglāko sibīrieti. Ar vismaz divreiz lielāko galvu un daudz mierīgāko temperamentu nekā Sibīrijas radinieks, Malamuts joprojām ir labāks vilcējs nekā skrējējs.

Nostāsti par Aļaskas Malamuta spēku, izturību un drosmi sasniedza cilvēkus, kuri organizēja admirāļa Ričarda Bērda ekspedīciju uz Dienvidpolu un starp suņiem, kurus izmantoja šajā ekspedīcijā bija Aļaskas Malamuti no kuriem daudzi saslima, tika savainoti un aizgāja bojā. Tā sauktā Bērda ekspedīcija 20.gadsimta sākumā bija viena no visu laiku lielākajām ģeoloģiskajām ekspedīcijām ar suņu pajūgu kamanām. Bērda ekspedīcijas galvenais suņu pajūgu vadītājs bija Arturs Valdens.

Ilgi vairs nebija jāgaida, līdz Aļaskas Malamutu labās īpašības un pieaugošā atpazīstamība radīja lielu pieprasījumu pēc šīs šķirnes suņiem, kas galu galā noveda pie šķirnes izplatības ārpus Arktikas reģiona. Pirmā pasaules kara laikā Francijas valdībai bija izmisīgi nepieciešams atbalstīt pret Vāciju karojošos bruņotos spēkus. Piegādes karaspēkam ierobežoja sliktie laika apstākļi, un tie nevarēja saņemt tik ļoti nepieciešamos resursus. Nopietnās problēmās nonākušie francūži lūdza palīdzību Nomes Suņu audzētāju klubam, kas nosūtīja glābšanas operācijai nepieciešamos 450 Aļaskas malamutus, kamanas un to aprīkojumu.

Aptuveni tajā pašā laikā Amerikas Savienotajās Valstīs tika gatavots projekts pirmo starptautisko suņu pajūgu kamanu sacensību organizēšanai, kuru realizēja 1922.gadā Ņūhempšīras štatā un kas guva plašu starptautisku atzinību. Šis skrējiens bija tik populārs, ka pastāv viedoklis par to, ka šim skrējienam bija liela nozīme tīrasiņu šķirnes izveidošanā gan attiecībā uz Aļaskas Malamutu, gan Sibīrijas Haskiju. Sacensībās uzvarēja Arturs Valdens, kurš vēlāk kļuva par pirmo Jaunanglijas kamanu suņu kluba prezidentu.

Aļaskas Malamutu palīdzība vēlreiz bija vajadzīga Nomes pilsētai Aļaskā 1925. gadā. Suņi bija nepieciešami, lai uz šo reģionu nogādātu serumu difterijas slimnieku ārstēšanai. Vairāk nekā 600 jūdžu garo ceļojumu no Nenanas līdz Nomei veica Leonards Seppala un viņa Sibīrijas Haskiji. Tieši Seppala un viņa vadošais suns Togo veica lielāko daļu no šī grūtā un garā ceļa. Tomēr vislielāko pateicību par veikto darbu saņēma Gunnars Kassens un viņa vadošais suns Aļaskas Malamuts vārdā Balto. Kā pateicība sunim un viņa trenerim par lielo padarīto darbu „seruma skrējiena” laikā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Ņujorkas Centrālparkā, šim sunim Balto, tika uzstādīts piemineklis

Otrā pasaules kara laikā suņiem atkal parādījās darbs – pārvadāt stratēģiskas nozīmes kravas - degvielu, proviantu u.c. Karam beidzoties, cilvēku „pateicība” dzīvniekiem izpaudās tādējādi, ka suņi tika pamesti badā vai vienkārši uzspridzināti. 1947. gadā bija palikuši vairs tikai aptuveni trīsdesmit izdzīvojuši un reģistrēti malamuti.

1935.gadā Amerikas Suņu audzētāju klubam pirmo reizi pasaulē tika atļauta Aļaskas Malamutu reģistrācija. Aļaskas Malamutu klubu 1935.gada 17.aprīlī nodibināja Miltons Sīlijs (Seeley), kas kļuva par šī kluba pirmo prezidentu. Miltonu un viņa sievu Evu ar šo šķirni iepazīstināja slavenais kamanu suņu pajūgu vadītājs Arturs Valdens (Walden), un kopš tā laika viņu apbrīna par šiem suņiem strauji pieauga. Sīliji iegādājās Chinook suņu audzētavu no Keitas un Artura Valdeniem un uzsāka darbu ar Aļaskas Malamutiem un Sibīrijas Haskijiem, kas turpinājās visa mūža garumā. Valdeni un Sīliji kļuva par labiem draugiem, un viņiem bija izšķiroša nozīme šķirnes attīstībā un popularizācijā.

Sīliji kļuva par pirmā Aļaskas Malamuta čempiona audzētājiem un īpašniekiem. Šis suns vienlaicīgi bija arī pirmais oficiāli Amerikas Suņu audzētāju klubā (AKC) reģistrētais Aļaskas malamuts. Suņa vārds bija „Ch.Gripp of Yukon”. Divus citus šajā pašā laikā reģistrētos suņus sauca „Rowdy of Nome” un „Taku of Kotzebue”. Sākumā reģistrācijai bija pielaisti suņi ar nezināmu izcelsmi, lai tie varētu sakrāt punktus suņu izstādēs. Vēlāk šie noteikumi tika mainīti, lai atļautu pārošanu ar nereģistrētiem suņiem un varētu sakomplektēt čempionātu. Otrais suns, kas ieguvis čempiona nosaukumu, bija „Ch.Kim of Kotzebue” 1944.g., īpašnieki - Arts un Natālija Hogdeni.

Līdz 1950-tajiem gadiem Sīlijiem un viņu atpazīstamajam zīmola vārdam „Kotzebue” bija vislielākā ietekme uz Aļaskas malamutu šķirnes attīstību un šīs šķirnes suņu izskatu. Viņu suņi piedalījās admirāļa Bērda vadītajās ekspedīcijās un tika izmantoti abos pasaules karos karaspēka piegādes nodrošināšanai, kā arī kā glābējsuņi.

Pēc Otrā pasaules kara parādījās vairāki audzētāji, kas veidoja savas šķirnes līnijas un ietekmēja šķirnes attīstību kopumā. Pauls Velkers (Paul Voelker) bija viens no minētajiem ietekmīgajiem audzētājiem. Viens no slavenākajiem viņa „M'loot” audzētavas suņiem bija „Gentleman Jim”, kas kalpoja armijā Otrā pasaules kara laikā, un kas ir iekļauts Darba suņu Slavas zālē. „Gentleman Jim” ir liela ietekme agrīno Aļaskas Malamutu ciltsdarbā. Velkera uzturētās līnijas suņi bija plaši pazīstami visā pasaulē kā vērtīgi kamanu vilcējsuņi, un ap „M'loot” asinslīnijām tika veidotas daudzas citas suņu audzētavas.

Citi ietekmīgi suņi ir cēlušies no „Husky-Pak”, „Red Horse” un „Hinman-Irwin” līnijām, un tiem ir sava nozīmīga vieta šķirnes pastāvēšanā. „Toro of Bras Coupe” kļuva par šķirnes lieliskāko vaislinieku.

Pašlaik Aļaskas Malamuti joprojām ir plaši pazīstama un sirsnīgi mīlēta suņu šķirne ASV, Eiropā šie suņi ienāca 60tajos gados. Daudzi entuziasti suņus joprojām izmanto pajūgos kamanu vilkšanai, bet visbiežāk tas ir redzams kā ģimenes sabiedrotais.

Mūsdienu malamuts atspoguļo savu priekšteču mantojumu, tas turpina veiksmīgi iekļauties ģimenes barā, alkst cilvēku partnerību, turpina būt priekšzīmīgs kamanu vilcējsuns, piedalās smaguma vilkšanas sacensībās. Tas turpina meklēt piedzīvojumus savā ikdienas dzīvē. Tāpēc lai partnerība būtu veiksmīga ir vajadzīgs īpašnieks, kurš vēlēsies izzināt malamuta vēsturi un respektēs tās nozīmīgumu. Mūsdienu malamuts ir jāskata vienotā saistībā ar senatnes malamutu. Tie nav atdalāmi.

 
Agita Eizenberga © 2008